Energoefektivitāte pēc definīcijas nozīmē enerģijas lietderīga izmantošana. Lai samazinātu enerģijas patēriņu ēkā, ir nepieciešams saprast: kādi siltuma zudumi ir jākompensē, kāpēc tie ir radušies un kādi energoefektivitātes pasākumi ir jāveic. Tā kā katra māja ir unikāla, tad arī energoefektivitātes pasākumi katrai ēkai būs atšķirīgi.

 

Energoefektivitāte ir enerģijas izmantošanas lietderīguma pakāpe, kas izpaužas galaproduktu veidā un kvalitātes samērā ar enerģijas patēriņu. Tās paaugstināšana ir viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā maksimāli ierobežot industrializācijas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, samazinot energopatēriņu energosistēmas lietotāja pusē un enerģijas zudumus ražošanā, pārvaldē un sadalē. Tā dod iespēju mazināt siltumnīcas efekta radītās globālās klimata izmaiņas, limitējot emisijas, kas kaitīgas videi un cilvēku veselībai. Energoefektivitātes paaugstināšana uzlabo arī valsts ekonomiskos rādītājus, samazinot fosilo kurināmo importu un veicinot modernizāciju ražošanā un energoapgādē. Energoefektivitāte ir lietderīga jebkurai enerģijas veida izmantošanai. Dzīvojamo māju sektorā ar energoefektivitāti saprot pareizu un lietderīgu siltumenerģijas un elektroenerģijas izmantošanu, kā arī taupošu cilvēku uzvedību savā dzīvojamā mājā. Uz energoefektivitāti ir jāskatās kā uz kompleksu jautājumu, kur siltumapgādei un elektroapgādei ir jābūt kompleksi sakārtotai - sākot no enerģijas ražošanas līdz pat gala patērētājiem. Arī lietotājam tālākajā siltumenerģijas izmantošanā ir jānodrošina enerģijas taupīšana. Jāpanāk siltuma zudumu samazināšana tā nodrošinot augstu energoefektivitāti un panākot patērētāja naudas līdzekļu ietaupījumu.

Lai gan ieguldījumi energoefektivitātes paaugstināšanā varētu dot ātru ekonomisko efektu, jāapzinās Latvijas valsts reālās iespējas mainīt sociālās prioritātes uz ekonomiskām prioritātēm, novirzot finansu resursus enerģijas ražošanas vai patēriņa sektoros.

Padomju būvnormatīvu prasības bija orientētas uz nepietiekamu siltumizolāciju un neņēma vērā ekspluatācijas izmaksas. Ēku norobežojošo konstrukciju siltumpretestības standarti Padomju Savienībā bija divas reizes zemāki nekā Vācijā un Lielbritānijā un piecas reizes zemāki nekā Zviedrijā - mājas dažkārt neatbilda pat šiem standartiem. Bez tam, daudzdzīvokļu sērijveidā būvēto māju siltumnoturību vēl vairāk pasliktināja tajās izmantotie zemās kvalitātes materiāli un pieļautās celtniecības kļūdas. Kā sekas iepriekšminētajam - kondensācijas un pelējuma rašanās dzīvokļos uz ārējām sienām, caurvējš, nolietošanās, nepievilcīgs ārējais izskats. Loģisks „laika zoba” rezultāts - nolietošanās un nepievilcīgs ārējais izskats, kas vairāk attiecas uz faktu, ka no 1945. – 1991. gadam māju atjaunošanā tika ieguldīti minimāli finansiālie līdzekļi.

Šajā integrācijas posmā Eiropas Savienībā īpaši aktuāla ir daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācija. Eiropas Savienības enerģijas taupīšanas stratēģija skar arī dzīvojamo sektoru, jo ar starptautiskiem pētījumiem un statistikas datiem tika prognozēts, ka Eiropas Savienībā no dzīvojamā sektora enerģijas apgādes ir iespējams ietaupīt līdz pat 30% enerģijas (siltumenerģijas un elektroenerģijas). Pamatojoties uz šiem rādītājiem tika sagatavota datu bāze ar kuras palīdzību tika saņemti vidējie primārie dati par vidējiem ieguldījumiem Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sektora energoefektivitātē.

Ir problemātisks arī cita veida, piemēram, denacionalizēto, daudzdzīvokļu dzīvojamo māju stāvoklis. Pat ja celtniecības kvalitāte bija apmierinošā līmenī, vecajās ēkās bieži vien nav pietiekamas termoizolācijas. Sliktās apsaimniekošanas, minimālo remonta un renovācijas ieguldījumu dēļ daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas ir tā nolietojušās, ka to remontēšanai ir nepieciešami lieli ieguldījumi.